Latgalē, kur laiks apstājas.

 

Parcik noslinkoju un bilžu, ko gribētos rādīt, maz, tad vismaz kautkas jāuzraksta. :)

Latgale tomēr ir unikāla vieta, ne tikai Aglonas dēļ, kas ir viens no lielākajiem Baltijas katoļu centriem, bet arī valodas, kurā runā vietējie. Godīgi sakot latgaļus nav tik viegli saprast, brīžiem pat liekas, ka esi citā valstī, taču bez tā nebūtu šī jauka kolorīta.

Kad Rīgā visi steidzas, bet laiks paskrien nemanot, tad laukos liekas, ka viss iet savā mierīgā ritmā un nav jāskrien tam pa priekšu. Daba dod miera sajūtu, ko brīžiem tā pietrūkst kārtīgam rīdziniekam. Pietiek tikai pasēdēt kādu laiciņu pie ezera, iestājas tāds miera stāvoklis, ka pat meditēt nevajag. :) Padzīvojoties tur vien 3 dienas, pamaniju ka vairs neuzvelkos par visādiem sīkumiem, kas ir neizbēgams dzīvojot stresainajā pilsētā, kad viss krīt uz nerviem, kaitina un tracina.

Iespējams tas tikai tāds pavasara stāvoklis, kas sakrita ar šo braucienu. Tomēr tik gara ziema, maz saules, un te pēkšņi 3 dienas silta un saulaina laika dabā. Bija labi pavadītas brīvdienas ar visu pirti, zivju zupu un gardu šašliku (ar maksimas gaļu nevar salīdzināt ;D ), bet tāpat kautkas mani vilka atpakaļ uz manu Rīgu.